Pirmdien, 2006.gada 24.jūlijā pl.19.00

Melngalvju namā

PIRMOREIZ RĪGĀ – STIKLA HARMONIKAS!

TOMĀ BLOHS (Thomas Bloch, Francija)

Nēme Punders (Neeme Punder, flauta, Igaunija)

Olevs Ainomē (Olev Ainomäe, oboja, Igaunija)

Tobiasa stīgu kvartets (Tobias String Quartet, Igaunija)

Programma: Mocartam – 250, Franklinam – 300

Jūs mazgājat kristāla glāzes, rūpīgi tās noslaukāt, un pēkšņi… mitro pirkstu vieglais pieskāriens rada apbrīnojami dzidru skaņu!..

Tieši šāda debešķīga skaņa ir stikla harmonikai.

1743.gadā īru mūziķis Ričards Pakričs (Richard Pockrich), apceļojot Angliju, spēlēja instrumentu, kuru pats bija nosaucis par serafu (zēravu) jeb mūzikas glāzītēm.

Šādu brīnuminstrumentu – 26 glāzītes, piepildītas ar pavasara ūdeni – 1746.gadā Londonā spēlēja arī komponists Kristofs Vilibalds Gluks.

Pēc uzlabojumiem, ko 1761.gadā veica Bendžamins Franklins, šis instruments sāka skanēt daudz biežāk. Un tam tika dots vārds stikla harmonikas (citās valodās: Glassharmonica, Armonica de Verre, Harmonica de verre, Glasharmonika, Glass Organ, glassarmonica, glasharmonika, üveg-harmonika, organo de cristal, orgue de cristal, crystal organ, armonica de cristal...).

Stikla puslodes, novietotas uz horizontālas metāla ass, griezās ar pedāļa palīdzību. Tās atradās gareniskas formas futrālī ar ūdeni, kas samitrināja pusložu malas. Tās skarot pirkstu galiem,  radās skaņa, kuru bija neiespējami salīdzināt ar jel ko citu.

18.gadsimta beigās stikla harmonikas kļuva par populāru instrumentu. Taču ir interesanti, ka 1835. gadā dažās Vācijas pilsētās tas tika aizliegts ar likumu. Valdīja uzskats, ka stikla harmoniku skaņa biedē dzīvniekus, izsauc priekšlaicīgas dzemdības un noved ne vien pie melanholijas, bet arī pie sajukšanas prātā (varbūt tāpēc, ka kristāla sastāvā bija svins). Taču Paganīni dēvēja stikla harmonikas par eņģeļu ērģelēm, tās spēlēja arī karaliene Marija Antuanete, pacientu nomierināšanai pirms procedūrām tās izmantoja slavenais psihiatrs Mesmers, mūziku stikla harmonikām komponēja Mocarts, tās slavēja Gēte un Šatobriāns.

Krievu komponisti Gļinka un Rubinšteins ietvēra stikla harmonikas operu partitūrās, kad vajadzēja piešķirt orķestra skanējumam pasakas kolorītu. 1919.gadā Rihards Štrauss tās izmantoja operā Sieviete bez ēnas. Un pēc tam māksla darināt harmonikas izzuda.

Mūsdienās atkal ir radusies interese par šo  instrumentu. Ir parādījušies jauni konstruktīvie risinājumi, ir arī atskaņotāji, kuri pilnveido savu spēles tehniku uz stikla. Pašreiz pasaulē ir tikai divi mūziķi, kuri profesionāli spēlē stikla harmonikas. Viens no viņiem dzīvo Francijā. Tas ir Tomā Blohs. Pirmoreiz Latvijas vēsturē viņš atvedīs savu instrumentu uz Rīgu.

Tomā Blohs ir dzimis 1962.gadā Kolmārā, saņēmis daudz balvu un godalgu. Viņš sniedzis pāri par diviem tūkstošiem koncertu 20 pasaules valstīs, piedalījies 40 ierakstos (Columbia, Emi, Sony, BMG, Polygram, Erato, Naxos...).

Viņš spēlē gan solo, gan ansambļos kopā ar instrumentālistiem un dziedātājiem. Līdzās klasiskajai mūzikai viņā repertuārā ir arī rokmūzika, džezs, mūzika teātra izrādēm un kinofilmām. Jums ir bijusi iespēja dzirdēt viņa spēli Miloša Formana filmā Amadejs. Viņš ir atskaņotājs, komponists, aranžētājs, rakstnieks un producents. Viņam ir pašam sava ierakstu studija. Bet Strasbūras Mūzikas akadēmijā Tomā Blohs pasniedz reti sastopamā instrumenta Marteno viļņi spēles mākslu. Viņš arī bieži tiek aicināts uz Parīzes Mūzikas instrumentu muzeju spēlēt senus instrumentus muzeja apmeklētajiem.

Tomā Blohs ir tikpat rets mūziķis kā viņa instrumenti!