Programmā: deju mūzika – no Brāmsa līdz Čaikovskim

Krāšņa skaņa, lieliska tehnika, domas precizitāte un šarms – tā kritiķi un kolēģi raksturo Lorāna Korsijas spēles stilu.

Korsijas veiktie Izaī un Bartoka skaņdarbu ieraksti ir pieradījuši, ka viņš ir izcils vijolnieks, kura kaisme un intuīcija jau no pašas pirmās skaņas aizrauj klausītājus. Ne velti viņu salīdzina ar tādiem vijoļspēles dižgariem kā Jaša Heifecs un pats Ežēns Izaī.

Bērnībā Lorāns Korsija mācījās pie Pjēra Barbizē, bet Parīzes konservatorijā- pie Mišelas Oklēras, kura ir Žaka Tibo un Džordžes Enesku skolniece. Visi viņa diplomi ir ar izcilību – gan Parīzē, gan vēlāk Londonā, kur viņš saņēma arī Karalienes Elizabetes balvu. Astoņpadsmit gadu vecumā Dženovā viņš kļuva par Paganīni konkursa laureātu, un viņam tika gods spēlēt ģeniālā meistara vijoli. Pēcāk sekoja uzvaras Žaka Tibo un Zino Frančeskati konkursos. Lorāns Korsija ir apbalvots ar Victoire de la Musique un Džordžes Enesku balvu (SACEM), kā arī ar Šarla Kro Nacionālās akadēmijas Grand Prix.

Viņš ir viens no retajiem mūsdienu vijolniekiem, kuru repertuāram nav robežu. Viņš spēlē visu: no Baha līdz Pjacollam un mūzikas novitātēm. Korsijas atskaņotās sešas Izaī sonātes kļuva par jaunu lappusi vijoļspēles vēsturē. Viņš ir pirmatskaņojis Hences solo sonāti, kā arī ierakstījis mūziku kinofilmai Annas Frankas dienasgrāmata un līdzās Ichakam Perlmanam, Idai Hendelei un Hilarijai Hānai piedalījies Bruno Monsenžona dokumentālajā filmā par mūsdienu izcilākajiem vijolniekiem.

Lorāns Korsija spēlē Stradivāri vijoli (1719).