Kurta Veila, Astora Pjacollas, Frīdriha Hollendera, Žaka Brela un
citu autoru tango
Kabarē pasauli varētu sadalīt divās daļās: Ute Lempere
un visi
pārējie
Chicago Tribune
Utes
Lemperes balsi salīdzina ar tīģera rūkšanu un eņģeļu kori, bet viņu pašu dēvē
par vienu no universālajām mūsdienu māksliniecēm. Viņa jau ir atstājusi savas
pēdas mūzikas vēsturē gan kā Kurta Veila skaņdarbu un franču šansonu interprete,
gan kā Marlēnas Dītrihas un Edītes Piafas repertuāra dziesmu izpildītāja, gan kā
kino un mūzikla izcila aktrise. Viņas skatuves atrodas Brodvejā, Parīzē un
Londonas Vestendā. Viņas programma Pēdējais tango Berlīnē tas ir nebijis
ceļojums tango un mīlas vēsturē, stāsti
Ute Lempere ir dzimusi Minsteres baņķiera un operdziedātājas
ģimenē. Kopš bērnības viņa mācījusies klavierspēli, arī dziedāšanu un deju, un ātri sapratusi, ka skatuve ir viņas
aicinājums. Viņa studējusi Zalcburgā un Berlīnē, absolvējusi Dejas skolu Ķelnē
un Makša Reinharda Drāmas skolu Vīnē, strādājusi Štutgartes Pilsētas
teātrī.
1983.gadā viņa debitēja Endrū Loida Vēbera mūzikla Kaķi uzvedumā Vīnē. Pēc trim gadiem Ute
Lempere uzstājās Džona Kandera mūziklā Kabarē Vācijā un Francijā, un šī izrāde
viņai atnesa Moljēra prēmiju (nominācijā Labākā mūzikla aktrise). Tad viņa
pievērsās solo dziedāšanai un Ņujorkā prezentēja programmu, veltītu Kurta Veila
dzīvei un daiļradei. Šis šovs viņai pavēra ceļus uz prestižākajām pasaules
skatuvēm, pat uz operteātra La Scala,
Sidnejas operas un Kenedija centra skatuvēm. Viņa no jauna atklāja šo mūziku
publikai. Un kabarē mūzikas atskaņošanā līdz šai dienai neviens nespēj
līdzināties Lemperei.
Taču teātris viņu nelaida vaļā. 1997.gadā par Velmas lomu Roba
Maršala mūziklā Čikāga, kas tika
iestudēts Londonas teātrī Adelphi,
viņa saņēma Lorensa Olivjē prēmiju (nominācijā Labākā mūzikla aktrise). 1998.gadā
mūzikls tika rādīts Brodvejā, bet nākamajā gadā Lasvegasā, kur Lempere
uzstājās kopā ar leģendāro Čitu Rivēru.
Lemperes diskogrāfija ir ļoti plaša. Viņa ir ieskaņojusi 39
albūmus (Decca, Universal Classics)
Kurta Veila dziesmas, kā arī dziesmas no Marlēnas Dītrihas un Edītes Piafas
repertuāra, Maikla Naimena skaņdarbu albumu, vairākus albumus franču valodā,
krievu tautas dziesmas un dziesmas jidiša valodā, savas komponētās dziesmas ar
pašas rakstītu dzeju un, protams, mūziklus. Viņas diski tiek pārdoti miljoniem
eksemplāru lielos metienos.
Ute Lempere filmējas (viņas kinofilmu vidū ir Pjēra Granjē-Defēra
Austriete un slavenā Pītera Grīneveja
Prospero grāmatas, Ivana
DihovičnijaCaurbira, kurā viņas partneri bija
Sergejs Makoveckis un Aleksandrs Fekļistovs, un Roberta OltmenaPrêt-à-Porter), viņa dejo (sadarbojusies
ar Morisu Bežāru un Pinu Baušu), viņa aizraujas ar glezniecību (Lemperes
neoklasisko gleznu izstādes notikušas Parīzē un Hamburgā), žurnālistiku (viņas
raksti publicēti tādos prestižos izdevumos kāLiberation, Die Welt un The Guardian) un ir uzrakstījusi grāmatu
par sevi.
Ute Lempere uzstājas arī ar Londonas, Bostonas,
Holivudas, Sanfrancisko, Berlīnes un Parīzes simfoniskajiem orķestriem. Viņa ir
iekarojusi Eiropas un Amerikas publiku, tomēr kāds kritiķis ir sacījis, ka Vācijai Ute ir par talantīgu. Šā vai tā,
bet vāciete Lempere šobrīd dzīvo Ņujorkā, kur viņa iepazinusi gan īstu atzinību,
gan ģimenes laimi viņai ir četri bērni: Maksis, Stella, Juliāns un
Jonass.