Ģeniālais Mihails Fokins, veidojot baletu ar Šopēna mūziku Aleksandra Glazunova orķestrējumā, ir radījis apgarotības un cēluma etalonu. Šopeniānas (Les Sylphides) pirmizrāde notika 1908.gada 8.martā Pēterburgas Marijas teātrī, un vēl šodien šis balets ir lielāko deju trupu repertuāra skaistākā rota. Tajā nav konkrēta sižeta, un spožā polonēze, ar kuru sākas skatuves darbība, ir tikai kontrapunkts kopīgai elēģiskajai noskaņai. Tas ir dvēseles stāvoklis uz miega un realitātes robežas, romantisku vīziju pasaulē dzīvojoša jauna dzejnieka ilgas, Skaistumā iemīlējušamies vientuļa jaunekļa (Mihails Fokins) sapņi. Pirmizrādei Fokins atrada ideālus dejotājus: galvenajās lomās bija Anna Pavlova, Tamāra Karsavina un Vaclavs Ņižinskis. Pirmo Djagiļeva Krievu sezonu laikā 1909.gadā, dejojot šajā izrādē, viņi iekaroja Parīzi.

Ja Šopeniāna atklāja 20.gadsimtu, tad Iluzorā balle to noslēdza. Arī šis balets ir tīras horeogrāfijas un apgarotas poēzijas paraugs. Dmitrijs Brjancevs veidoja baletu ar Šopēna mūziku gandrīz 8 gadus – deju pēc dejas.  1995.gadā uz Maskavas Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko muzikālā teātra skatuves šis darbs ieguva savu pabeigto tēlu. Par Iluzoro balli horeogrāfs tika apbalvots ar Krievijas teātra galveno balvu Zelta maska, un balets tika atzīts par sezonas labāko izrādi. To ir redzējuši skatītāji arī Vācijā, Portugālē, Ungārijā, Izraēlā un ASV.

… Reiz Dmitrijam Brjancevam radās doma vienā vakarā skatītājiem paradīt trīs viencēliena baletus ar Šopēna mūziku: Fokina Šopeniānu, Robinsa Naktī un savu Iluzoro balli. Viņš riskēja: vai izturēs eksāmenu klasiķu priekšā?! Taču šis vakars pierādīja, ka apzīmējums 20. gadsimta beigu Šopeniāna Brjanceva baletam ir absolūti pareizs un nekādā gadījumā nav pārspīlējums.