Dzīvā leģenda

Pirmdien, 2013.gada 11.februārī pl.19.00

Latvijas Nacionālajā operā

Diapason d’Or un  Gramophone balvas ieguvējs,

Grammy balvas nominants

Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia orķestris (Roma, Itālija)

Diriģents – sers Antonio Papano (Antonio Pappano)

Solists – vairāku Grammy balvu ieguvējs

Džošua Bells  (Joshua Bell, vijole)

Programmā:

V.Bellīni – Uvertīra operai Kapuleti un Monteki

P.Čaikovskis – Koncerts vijolei ar orķestri

S.Rahmaņinovs – Otrā simfonija

Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia orķestris ir augstākās raudzes Itālijas simfoniskais ansamblis. Tā vēsture aizsākās 1908. gadā, taču muzikālā tradīcija, kurai tas seko, pastāv jau gadsimtiem ilgi. Mūziķu biedrība Santa Cecilia, kuras priekšgalā stāvēja Palestrīna, Romā tika izveidota 16.gadsimtā. Ar šo biedrību bijuši saistīti arī Monteverdi, Skarlati un Rosīni. Šobrīd šo apvienību, kurā iekļauta akadēmija, konservatorija, simfoniskais orķestris un bibliotēka, sauc par Nacionālo akadēmiju Santa Cecilia, kas ir pasaules klases mūzikas zīmols. Autoritatīvais žurnāls Classic FM Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia orķestri kopā ar Vīnes un Berlīnes fiharmoniķiem, Čikāgas simfonisko orķestri, Amsterdamas Concertgebouw orķestri un London Symphony ir ierindojis pasaules labāko orķestru desmitniekā.

Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia orķestris bija pirmais Itālijas orķestris, kas savā repertuārā iekļāva tikai simfonisko mūziku. No 1908. līdz 1936.gadam orķestra nosaukums bija Augusteo simfoniskais orķestris. Toreiz tas uzstājās uz Romas Teatro Augusteo skatuves, bet kopš 1958.gada – uz Auditorium Pio XII (Pāvesta Pija XII Auditorijas) skatuves. Kopš 2003.gada par orķestra koncertdarbības oficiālo vietu kļuva Auditorium Parco della Musica –vismajestātiskākā Romas koncertzāle.

Savas pastāvēšanas laikā orķestris ir sniedzis vairāk nekā 14 000 koncertu. Pie tā diriģenta pults ir stāvējuši pasaules mūzikas dižgari. Līdz 1944.gadam orķestri vadīja Bernardīno Molinari. Tieši viņa darbības laikā orķestris pirmatskaņoja tādus meistardarbus kā Otorīno Respīgi Romas strūklakas un Romas pīnijas. Vēlākajos gados orķestri vadīja Franko Ferrara, Fernando Previtali, Igors Markevičs, Tomass Šiperss. Ar orķestri sadarbojās XX gadsimta leģendārie mūziķi  Gustavs Mālers, Rihards Štrauss, Igrors Stravinskis, Arturo Toskanīni, Vilems Mengelbergs, Vilhelms Furtvenglers un Viktors de Sabata. 1983.gadā par tā galveno diriģentu kļuva Džuzepe Sinopoli, bet par Goda prezidentu – Leonards Bernsteins. Pēc tam orķestri vadīja Daniele Gati un Mjunvuns Čuns, bet 2005.gadā par orķestra vadītāju kļuva Antonio Papano. Orķestri ir diriģējuši Herberts fon Karajans, sers Džordžs Šolti, Karlo Marija Džulīni, Karloss Kleibers, Klaudio Abado, Rikardo Muti, Valērijs Gergijevs, Lorins Māzels, Jurijs Temirkanovs…

Sers Antonio Papano ir dzimis 1959. gadā Londonā, itāļu ģimenē. Klavierspēli, kompozīciju un diriģēšanu mācījies Amerikas Savienotajās valstīs. Nozīmīgākie notikumi viņa karjeras sākumā bija debijas Vīnes Valsts operā 1993. gadā, Ņujorkas Metropolitan operā 1997. gadā un Baireitas festivālā 1999. gadā. Paralēli viņš uzsāka sadarbību ar pasaules labākajiem orķestriem, to vidū – ar Ņujorkas, Vīnes un Berlīnes filharmoniķiem un ar Concertgebouw orķestri. 1990.  gadā viņš kļuva par Norvēģijas  operas vadītāju, pēc diviem gadiem viņu iecēla par Briseles Théâtre Royal de la Monnaie muzikālo vadītāju, bet 1997. gadā viņš kļuva par Izraēlas filharmonijas orķestra galveno viesdiriģentu.

2002. gadā Papano uzsāka darbu kā visjaunākais galvenais diriģents Covent-Garden teātra vēsturē. 2005. gadā viņš stājās Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia orķestra galvenā diriģenta postenī. Antonio Papano vadībā tas ir uzstājies  Spānijā, Austrijā, Vācijā, Šveicē, Lielbritānijā, Japānā un Krievijā, piedalījies prestižākajos Eiropas mūzikas festivālos. Maestro sadarbojas ar Eiropas un ASV lielākajiem orķestriem. Viņš ir diriģējis arī Sanfrancisko operā, Čikāgas Liriskajā operā, Parīzes Šatlē teātrī, Berlīnes Valsts operā un citos pasaulslavenos operteātros.

Papano diskogrāfijā ir desmitiem ierakstu, to vidū – Čaikovska, Štrausa, Respīgi,  Rahmaņinova un Šostakoviča skaņdarbi, Mocarta, Pučīni, Masnē, Verdi un Vāgnera operas (arī Tristāna un Izoldes sensacionālais ieraksts, kurā Tristānu pirmo reizi dziedāja Plasido Domingo). Antonio Papano veiktie Verdi Rekviēma un Rosīni Stabat Mater (ar Annu Ņetrebko) ieraksti ir saņēmuši vairākus apbalvojumus.

2000.gadā žurnāls Gramophone diriģentam Antonio Papano  piešķīra Gada mākslinieka nosaukumu. Par sasniegumiem mūzikā viņš ir apbalvots ar Lielbritānijas Karaliskās filharmoniskās mūzikas biedrības balvu un Itālijas mūzikas kritikas Abbiati balvu. 2007.gadā Papano kļuva par Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia īsteno akadēmiķi, 2008.gadā – par ordeņa Par nopelniem Itālijas republikas labā komandieri, bet 2011.gada nogalē Lielbritānijas Karaliene Elizabete Otrā iecēla viņu bruņinieku kārtā.

Vijolnieka Džošua Bella aizraujošā virtuozitāte un ārkārtīgi skaistā skaņa apbur publiku visā pasaulē. Pirmo atzinību viņš guva 14 gadu vecumā pēc debijas ar Filadelfijas orķestri Rikardo Muti vadībā. Sekojošā debija Kārnegi zālē Ņujorkā, prestižas prēmijas un līgumi ar skaņu ierakstu firmām (viņš ieskaņojis 40 diskus!) bija apliecinājums viņa nozīmīgajai lomai mūzikas pasaulē. 1989.gadā Bells absolvēja Indiānas universitāti un jau pēc diviem gadiem saņēma tās goda balvu un tika nodēvēts par Indiānas dzīvo leģendu.

Academy of Achievement (ASV) ir piešķīrusi Džošua Bellam  balvu par ārkārtēju ieguldījumu mākslā (2008). Viņš ir ieguvis arī Education Through Music balvu par mūzikas mīlestības audzināšanu atstumto jauniešu vidū (2009) un Setonholas universitātes Humanitāro balvu (2010). 2005.gadā viņš tika uzņemts Holivudas Slavas zālē. 2009. gadā Džošua Bells, klātesot prezidentam Barakam Obamam, uzstājās Forda teātrī, kam sekoja prezidenta un viņa kundzes uzaicinājums uzstāties Baltajā namā.

Bells spēlē Stradivāri darināto vijoli Huberman (1713) ar XVIII gadsimta franču meistara Fransuā Turta lociņu.

Šobrīd Džošua Bells ir pazīstams un atzīts gan kā solists, gan kā kamermūziķis. Pateicoties saviem nemitīgajiem centieniem pēc pilnības un daudzveidīgajām muzikālajām interesēm, viņš atklāj arvien jaunus ceļus savā daiļradē. „Bells ir žilbinošs”, – tā par viņu raksta žurnāls Gramophone.