Savā dzimtenē Portugālē Ana Moura jau sen tiek uzskatīta par fadu zvaigzni. Un ne tikai dzimtenē arī Parīzē un Ņujorkā viņas māksla sajūsmina klausītājus. Paši portugāļi par viņu saka: otras tādas balss nav un nebūs. Ana Moura dzied fadu mūsdienīgā stilā, taču tradīcijas viņa nenoniecina, bet gluži otrādi kopj un attīsta. Žurnālisti atzīst: Anas Mouras gurdo, zemo, melanholisko balsi labāk ir klausīties, nevis aprakstīt.
Ana Moura ir dzimusi netālu no Lisabonas un uzaugusi fadu piesātinātā gaisotnē. Tāpēc nav brīnums, ka savas pirmās dziesmas viņa dziedāja jau sešu gadu vecumā. Vēlāk, tapāt kā jebkura pusaudze, viņa aizrāvās ar popmūziku un roku, taču sapņoja vienīgi par fadu. Anai bija 20 gadu, kad kāda fadu klubā viņu dzirdēja dziedātāja un kluba Senhor Vinho īpašniece Marija da Fē. Neslēpjot savu sajūsmu, šī slavenā māksliniece uzaicināja meiteni strādāt sava klubā.
Anai šie gadi bija īstas mācīšanās un nobriešanas laiks. Viņas dabiskums un radošā intuīcija nemainījās, taču klāt nāca meistarība un sevis apzināšanās šajā žanrā, kas, neraugoties uz lokālo raksturu, strauji iekaroja citu valstu klausītāju mīlestību.
Kopā ar fadu arī Ana iekaroja mīlestību. 2003.gadā parādījās viņas pirmais albums Guarda-me a Vida na Mão un dziedātāju iemīlēja Lisabona. Pēc otrā albuma visa Portugāle atzina: jā, tā ir unikālā personība, kura ir spējīga apvienot nesatricināmas tradīcijas ar ļoti personisku attieksmi un mūsdienīgu žanra izpratni. Pēc trešā albuma iznākšanas par viņu jau sāka runāt visā pasaulē.
2005.gadā viņa uzstājās Kārnegi zālē, kā arī pirmo reizi kopā ar grupu The Rolling Stones (viņu radošā draudzība joprojām turpinās). Toreiz pats Tims Raiss sacerēja Anai dziesmu, kuru viņa iekļāva savā albumā Para Além da Saudade. Šis albums ieguva Amālijas Rodrigešas balvu. Savukārt Anas ceturtais albums Leva-me aos Fados tūliņ pēc klajā nākšanas kļuva par Platīna disku un par vienu no 2009.gada labākajiem world-music albumiem.
Viens no viņas pielūdzējiem leģendārais Prinss speciāli aizlidoja uz Parīzi, lai paklausītos šo valdzinošu balsi. Un 2010.gadā fadu dziesmas Anas un Prinsa kopīgā priekšnesumā skanēja Portugāles festivāla Super Bock Super Rock lielkoncertā. Tajā pašā 2010.gadā viņa uzstājās Frankfurtē kopā ar Frankfurtes radio bigbendu.
2011.gadā viņa jau otro reizi dziedāja prestižākajās Portugāles koncertzālēs Lisabonas un Portu Kolizejos. Anai tika piešķirts Portugāles Zelta Globuss, un viņa tika nominēta angļu žurnāla Songlines balvai Artist of the Year, kā arī iekļuva Billboard un Amazon topā.
Pēdējā laikā ir dzirdēts, ka Ana Moura atkal mainās. Ieintriģētie lietpratēji apgalvo: mēs labi zinām, ka tieši fadu dziesmās ir meklējams Anas radošā ceļa sākums, taču nezinām, kurp viņu aizvedīs šis ceļš.
Fadu Portugālei nozīmē to pašu, ko valsis Austrijai un flamenko Spānijai
Šīs melodijas ir dzimušas Lisabonā, kuras līkumotās ielas ir bruģētas melniem un baltiem akmeņiem, pilsētā, kuru piepilda uz oglēm ceptu sardīņu smarža, kuras šķērsielām ar grūtībām cauri spraucas vecmodīgie dzeltenie tramvajiņi un kuras logos čivina viļņspārnīši
Nosaukuma fadu saknes, visticamāk, ir meklējamas latīņu vārdā fatum liktenis. Un tiešām dziesmu tekstus caurauž, no vienas puses, viegla smeldze, bet no otras nepretošanās liktenim.
Fadu tā ir portugāļu jūrnieku sievu melno plīvuru mūzika, Lisabonas baltā Betlēmes torņa mūzika, kas, jūrniekus un zvejniekus pavadot un sagaidot, skan Težu krastā. Tā ir mūzika, kurā saplūst šķiršanās skumjas un ilgi gaidītas satikšanās prieks gluži kā vienā no dziesmām: tas viss notiek, tas viss ir skumji, tas viss ir fadu.
Sergejs Petrovs
