Visi orķestra Fanfare Ciocărlia dalībnieki ir dzimuši mazā ciematiņā Zeče-Pradžini, kur dzīvo tikai 400 cilvēku. Viņi visi ir radinieki vecumā no 22 līdz 70 gadiem, notis nepazīst. Liekas, ka šie pasakainie muzikanti ir ieradušies pie mums taisnā ceļā no Emira Kusturicas filmām (starp citu, tieši viņi ir ieskaņojuši mūziku tādam filmām kā Underground un Melnais kaķis, baltais kaķis). Viņu mūzika – tas ir rumāņu folkloras, klezmeru mūzikas, amerikāņu svinga, turku un arābu dziedājumu raibs mistrojums. Te – Bregoviča melodijas, ieskaitot viņa Kalašņikovu, te – tāda klasika kā Elingtona Karavāna vai Monti Čardašs, te – Džona Barija tēma no filmas par Džeimsu Bondu.

Orķestris Fanfare Ciocărlia ir pārmantojis rumāņu čigānu pūtēju ansambļu tradīcijas, kuras, savukārt, sakņojas Osmaņu impērijas laika turku kara orķestru mūzikā. Tā netiek pierakstīta notīs, un instrumenti kalpo desmitiem gadu. Arī mūsu varoņi sākumā spēlēja, kā nākas, tikai kāzās un bērēs. 1996.gadā šos svētdienas muzikantus (ikdienā – vienkāršus zemniekus, kalējus, segliniekus) atklāja ciemiņš no Vācijas – skaņu inženieris Heinrihs Ernsts. Viņš bija tik ļoti sajūsmināts, ka visu savu naudu ieguldīja, lai izveidotu orķestri Fanfare Ciocărlia.

Pirmo koncertu un disku panākumi bija satriecoši. 2006.gadā pēc albuma Gili Garabd iznākšanas orķestris Fanfare Ciocărlia tika nosaukts par Eiropas labāko grupu un apbalvots ar World Music Award Radio ВВС. 2012. gadā ansamblis ir uzstājies Nobela Miera prēmijas pasniegšanas svinīgajā ceremonijā.