|
 Hermaņa Brauna fonds un Latvijas Nacionālā opera piedāvā īpašu pasākumu, kas noteikti rotās Latvijas mūzikas dzīvi.
Frankfurtes Valsts operas un Vīnes Valsts operas solistes ELĪNAS GARANČAS solo koncerts. Garančas jaunkundzei ir lieliska balss un dabas dots dīvas izskats, - teikusi par viņu pasaulslavena dziedone Džoana Sazerlenda. undefinedmākslinieciskie panākumi operas jomā priecē, bet arī liek domāt, ka Rīgā mēs viņu redzēsim arvien retāk.
Koncertā dzirdēsim itāļu un spāņu komponistu skaņdarbus (V. Bellīni, G. Doniceti, F. Tosti dziesmas, ārijas no operām un spāņu sarsuelām) gan klavieru pavadījumā (pianiste Inna Davidova), gan ar orķestri (Latvijas Nacionālās operas orķestris ar talantīgu diriģentu no Lielbritānijas/ Gibraltāras Karelu Marku Šišonu pie pults). Šī mūzika E.Garančas izpildījumā gūs īpaši krāsainu un spilgtu skanējumu.
Belkanto ir vokālā skaistuma klasisks etalons. Bel canto itāļu valodā nozīmē - daiļa dziedāšana. Tas ir spožs, viegls un graciozs stils, bet plašākā nozīmē un mūsdienu izpratnē -vokāla izpildījuma daiļskanība.
Belkanto stilam raksturīgs melodisks plūdums un virtuozas ornamentācijas bagātība. No dziedoņa tas prasa perfektu balss pārvaldīšanas tehniku, nevainojamu kantilēnu, pilnskanīgumu, garu elpu, izteiksmīgu filējumu un prasmi izpildīt visgrūtākās pasāžas, kadences un trillerus.
Belkanto stils radās Itālijā un bija saistīts ar nacionālās operas mākslas un vokālās skolas attīstību 17.gadsimtā (vēlāk belkanto stils izplatījās visā Eiropā). Stila izteiksmes līdzekļi balstījušies uz itāļu valodas fonētikas īpatnībām. Belkanto bija cieši saistīts ar Neapoles operas tradīciju priekšroku dot nevis dramatiskai darbībai, bet tieši dziedāšanai, jaukskanībai un tehnikas pilnībai. Balsij bija jābūt kā lieliskam mūzikas instrumentam, spējīgam ātrumā sacensties ar trompeti, flautu vai vijoli.
Arī itāļu belkanto lielmeistari Džoakīno Rosīni (1792-1868), Gaetāno Doniceti (1797-1848) un Vinčenco Bellīni (1801-1835) savu operu vokālas partijas dāsni izrotāja ar koloratūrām, taču viņi jau prasīja no dziedātājiem reāli attēlot varoņu patiesās jūtas.
Šo komponistu vokālas kamermūzikas skaņdarbi ir kā lielas, izvērstas ainas, kas gan stilistiski, gan tehniski dziedamas līdzīgi operu ārijām. Mūzikas pamatā ir izteiksmīga melodija, kam piemīt spoža virtuozitāte, nepārtraukta attīstība, izrotājumu pārpilnība un valdzinošs poētiskums.
Arī Frančesko Paolo Tosti (1846-1916) dziesmām, kas nebūt nav jāsalīdzina ar izcilākajiem klasikas piemēriem, ir sava patība - tās ir spilgtas, vienkāršas, elegantas un cēlas.
Sarsuela
(no spāņu zarzuela) ir spāņu nacionālais muzikāli dramatiskais žanrs, kas līdzīgs operetei vai dziesmuspēlei un kurā solo un kora numuri mijas ar dialogiem un dejām. Tās mūzika ir vienkārša un viegli uztverama.
17.gadsimta Spānijā operas uzvedumi bija karaliskā nama privilēģija. Pirmā operas izrāde Falerīnas dārzs notikusi karaļa rezidencē Sarsuelā. Tā arī radies jaunā žanra nosaukums.
Sarsuelu izrādes tolaik tika pielāgotas svētkiem - piemēram, troņmantnieka piedzimšanai vai monarha kronēšanai, un uzvedumi bija neticami krāšņi. Libretam izmantoja mitoloģiskus vai heroiskus sižetus.
Pirmās sarsuelas līdz mūsdienām nonākušas kā literatūras pieminekļi (autoru vidū atradīsim tādu izcilu dramaturgu kā Lopi de Vegu). Bet pati pirmā sarsuela, kurai saglabājusies arī mūzika, ir Ar vienu skatienu greizsirdība nogalina (H.Idalgo mūzika un P.Kalderona teksts).
Karaliskā patronāža sarsuelas tradīcijas turpināšanos veicināja arī 18.gadsimtā, Filipa Piektā valdīšanas laikā (par spīti tam, ka karalis ārkārtīgi mīlēja itāļus un divdesmit gadus no vietas viņam ik vakaru dziedāja slavenais kastrāts Farinelli).
19.gadsimtā sarsuela mainījās. No aristokrātiskas izrādes tā pārvērtās par pilnībā demokrātisku žanru, kurā plaši izmantotas spāņu tautas melodijas un dejas. 1856.gada 10. oktobrī tika atklāts Nacionālais operas teātris Sarsuela, kas vēl šodien ir sarsuelas tradīciju galvenais sargātājs Spānijā.
Sarsuelu joprojām mīl gan tauta, gan komponisti. Tās komponējuši daudzi spāņu mūzikas meistari, viņu vidū - arī Izāks Albeniss un Manuels de Falja.
|
