„Klavierspēles Olimpā ir jābūt vienam. Tur Grigorijam Sokolovam nesastapt kolēģus pianistus. Toties šajā virsotnē notikušas viņa personīgas tikšanās ar visiem nemirstīgajiem komponistiem…”

Pēters Krauze, Die Welt
 

„Viņš patiesi ir fantastiska parādība. Nav nevienas citas, kuru līdzās likt. Grigorijs Sokolovs īstenībā nespēlē klausītājiem. Un pat ne sev. Bet tikai mūzikai, vienīgi tai.”

                                                                                                                                  Le Temps

„Sokolovs ir fenomens, kuram nav robežu. Viss un vienmēr viņam ir uz galējās robežas. Teikšu tā: kad spēlē Sokolovs, es jūtu, ka dzīvoju.”

        Leonīds Gakeļs
 

 „Šis pianists kārtējo reizi ir pierādījis, ka viņš ir daudz vairāk nekā izpildītājs. Kopš reizi gadā viņš spēlē Elizejas lauku teātrī, mēs klausīsimies viņu, pat būdami uz nestuvēm, lai kas tajā vakarā notiktu… Šodien nav grūti nosaukt kādus trīs desmitus brīnišķīgu, enerģisku, spilgti individuālu pianistu, taču tikai viens no viņiem aizved mūs tik tālu ģenialitātes virsotņu virzienā. Tieši šādā kontekstā ir jārunā par Grigoriju Sokolovu.”

Figaro, Francija

1966.gadā Grigorijs Sokolovs, būdams sešpadsmit gadus vecs devītās klases audzēknis no toreizējās Ļeņingradas, radīja sensāciju, kļūdams par Trešā Starptautiskā Čaikovska konkursa uzvarētāju. Par pirmās prēmijas piešķiršanu Sokolovam nobalsoja 16 no 20 žūrijas dalībniekiem.

Kā pēcāk atcerējās notikuma aculiecinieks muzikologs Aleksandrs Jablonskis, konkursa kuluāros izplatījās ziņa, ka Emīls Gilelss bijis tas, kurš uzstājis, ka pirmā prēmija pienākas Sokolovam. Pēc muzikologa domām, „Gilelss, kaut arī viņš nebija vienīgais lēmējs, labāk par visiem prata novērtēt jaunekļa lielo talantu un meistarību, vienīgais nojauta viņa lielo nākamību un „neslēpa” savu pareģojumu.

Kopš 1970.-tajiem gadiem Grigorijs Sokolovs koncertē visā pasaulē, taču labprātāk – Eiropā. Kopš 2000.-to gadu vidus pianists ir atteicies no koncertiem kopā ar orķestriem un sniedz tikai solokoncertus.

Divas reizes pēc kārtas - 2003. un 2004.gadā – viņš kļuvis par Franko Abjati (Franco Abbiati) prēmijas laureātu. Akadēmiskās mūzikas laukā ik gadu (kopš 1980.gada) to piešķir Itālijas Nacionālā mūzikas kritiķu asociācija.