Dzīvā leģenda

Otrdien, 2004. gada 23. novembrī plkst. 19.00,  Lielajā Ģildē

PROGRAMMA 

I

Volfgangs Amadejs Mocarts (1756-1791)
Stīgu kvartets Fa mažorā, KV 590
Allegro moderato
Andante (Allegretto)
Menuetto: Allegretto-Trio
Allegro

Hugo Volfs (1860-1903)
„Itāliešu serenāde” stīgu kvartetam
Molto vivo

II 

Ludvigs van Bēthovens (1770-1827)  
15.Stīgu kvartets la minorā, op. 132
Assai sostenuto-Allegro
Allegro ma non tanto
Canzona di ringraziamento: Molto Adagio
Alla Marcia, aasai vivace
Allegro 

Tokijas Stīgu kvartets tiek uzskatīts par vienu no pasaules augstākās klases kamermūzikas ansambļiem. Pirms diviem gadiem par to varēja pārliecināties arī rīdzinieki, kurus izcilie stīdzinieki apbūra savā koncertā. Bija pilnīgi skaidrs, ka publika ir gatava to atkal klausīties jau nākamajā vakarā. Bet nācās pagaidīt …Un lūk, leģendārais ansamblis atgriežas Rīgā.

Šī izcilā stīgu ansambļa vēsture sakņojas Toho Mūzikas skolā Tokijā, kur tā dalībniekus būtiski ietekmējis profesors Hideo Saito. Jaunie mūziķi, kas vēlāk kļūs par Tokijas Stīgu kvarteta pirmā sastāva  dibinātājiem, bija atbraukuši uz Ameriku, lai turpinātu mācības. Oficiāli kvartets tika izveidots 1969.gadā Džuljarda Mūzikas skolā, un jau drīzumā tas ieguva savas pirmās konkursu balvas ASV un Eiropā. Toreiz arī tika noslēgts ekskluzīvs līgumsar skaņu ierakstu firmu Deutsche Grammophon, kas apliecināja kvarteta augsto statusu.

Šodien kvartetā spēlē viens no tā dibinātājiem altists Kazuhide Isomura, otrais vijolnieks Kakuei Ikeda, kurš strādā ansamblī kopš 1974.gada, Londonas Karaliskā filharmoniskā orķestra čellu grupas bijušais koncertmeistars čellists Klaivs Grīnsmits (ansamblī - kopš 1999.gada) un pirmais vijolnieks Mārtins Bīvers, kurš pārējiem pievienojās 2002. gadā.

Tokijas Stīgu kvartets uzstājas ASV – Ņujorkā (Carnegie Hall un citās koncertzālēs), Bostonā, Atlantā, Filadelfijā, Pitsburgā… Koncerti notiek Milānā, Parīzē, Amsterdamā, Pekinā, Sidnejā, Stambulā, Toronto, Lisabonā, Valensijā, Madridē, Londonā, Ļubļanā, Berlīnē, Dižonā…

2001. gadā Tokijas Stīgu kvartets īstenoja unikālu projektu, atskaņojot visus Johannesa Brāmsa stīgu kvartetus un citus viņa kameropusus stīgām, programmās tiem blakus liekot četrus mūsdienu komponistiem pasūtinātus skaņdarbus. Katra jaundarba pirmatskaņojums notika attiecīgā autora dzimtenē, proti - ASV (Joan Tower), Spanijā (José Luis Turina), Itālijā (Fabio Vacchi) un Japānā (Hikaru Hayashi).

Pagājušajā sezonā kvartets turpināja savu drosmīgo ideju Nīderlandes, Vācijas, Ungārijas, Beļģijas, Itālijas, Spānijas, Francijas un Šveices prestižajās koncertzālēs, vienā programmā apvienojot klasiskus stīgu kvartetus ar Debisī, Janāčeka, Takemicu, Vēberna un Cemlinska skaņdarbiem. Tāpat ansamblis uzstājās kamermūzikas festivālā Schubertiade, koncertēja Japānā, Minhenē, Ķelnē un Berlīnē.

Tokijas Stīgu kvartets ieskaņojis vairāk nekā 30  kompaktdisku tādās ierakstu firmās kā BMG/RCA, Victor Red Seal, Angel-EMI, CBS Masterworks, Deutsche Grammophon, Vox Cum Laude. Tie ir īsti stūrakmeņi kvartetu mūzikas atskaņojumu vēsturē, tostarp - visi Bēthovena, Šūberta un Bartoka kvarteti. Brāmsa, Debisī, Dvoržāka, Haidna, Mocarta, Ravela un Šūberta kvartetu ieraksti saņēmuši Grand Prix du Disque Montreux, Best Chamber Music recording of the Year, žurnālu Stereo Review un Gramophone balvas, kā arī septiņas Grammy nominācijas.

Tokijas Stīgu kvarteta dalībnieki atrod laiku arī pedagoģiskajam darbam. Akadēmiskā mācību gada laikā viņi pasniedz Jēlas universitātē, bet vasarās – prestižajā Norfolkas Kamermūzikas festivālā. Kvartets sniedz arī meistarklases visā Ziemeļamerikā.

Ansambļa skanējums ir fantastiski skaists arī tādēļ, ka mūziķi spēlē tā saucamo Paganīni instrumentu kvartetu. Tie ir izcili Stradivāri meistaroti instrumenti,  kas piederējuši pašam Nikolo Paganīni. Tokijas Stīgu kvartets saņēmis šos instrumentus no Nippon Mūzikas fonda 1995.gadā, kas, savukārt, tos nopircis no Corcoran Mākslas galerijas Vašingtonā.

Ja Tokijas Stīgu kvartets nav labākais kamermūzikas ansamblis pasaulē, tad grūti iedomāties, kurš tas varētu būt! 

Mocarta Stīgu kvartets, KV 590 ir viens no trim tā saucamajiem Prūsijas kvartetiem, kuri tika veltīti čellistam-diletantam  karalim Fridriham Vilhelmam Berlīnē. Tā kā komponistam bija nepieciešams rēķināties ar karalisko “virtuozitāti”, čellam ir atvēlēta galvenā loma itin visās daļās.

… Šajā kvartetā Mocarts it kā atvadās no Haidna. Bet kvarteta Andante, kas ir viens no iespaidīgākajiem kamermūzikas skaņdarbiem, līdzinās svētlaimīgi skumjām atvadām no dzīves. Cik skaista ir bijusi šī dzīve! Cik maldinoša! Cik īsa!

Alfrēds Einšteins

Hugo Volfs ir dzimis Vindišgrācā, mācījies Vīnē. Viņa attiecības ar muzikālo sabiedrību bija komplicētas un sarežģītas. Volfs savā daiļradē sekoja Vāgneram, bet, tā kā tolaik Vīnē  valdīja Brāmsa gars, Volfa mūzika reti skanēja koncertos. Volfs komponēja orķestra skaņdarbus, kamermūziku (tai skaitā -  arī “Itāliešu serenādi”), pat uzrakstīja operu… Taču par komponista dzīves lūzuma brīdi tiek uzskatīts 1888.gads, kad viņš pievērsās  dziesmas žanram. Tas bija liktenīgi.

Hugo Volfa dziesmas – tā ir jaunā lappuse vokālās lirikas vēsturē. Viņa mantojumā ir ap 300 dziesmu. Attīstot Šūberta un Šūmaņa tradīcijas, Volfs apkopoja savas dziesmas ciklos, meklēja vārda un mūzikas organisku saliedētību.

1897.gadā komponists neārstējami saslima. 1898.gadā viņam uz īsu laiku kļuva vieglāk, un viņš devās uz Itāliju. Tomēr pēc pašnāvības mēģinājuma Volfu, pēc viņa paša lūguma, ievietoja  psihiatriskajā slimnīcā Vīnē, kur viņš arī mira.

Dažkārt gadās tā, ka komponists uzsāk rakstīt kādu skaņdarbu, bet pēkšņi to noliek malā un steidzas īstenot jaunas idejas, kas viņam  nākušas prātā.  Tā tas noticis arī ar Bēthovena 15. Stīgu kvartetu, kas nāca pasaulē pirms 13. un 14. kvarteta. Ne vienmēr māksla saticīgi dzīvo ar hronoloģiju.

Romēns Rolāns Bēthovena vēlīnos kvartetus dēvēja par “grēksūdzēm pēc lielas dvēseles krīzes”. Savukārt, Tomass Manns sacījis, ka ir tāda mūzika, kas atrodas uz atskaņotājmākslas iespēju robežas -  varbūt to vispār nav iespējams atskaņot. Kā piemēru viņš minēja Bēthovena Stīgu kvartetu la minorā, op.132, nosaukdams to par “absolūto mūziku”.