Sestdien, 2004. gada 11. decembrī pl. 18.00 Melngalvju namā

Saksofona balss mums stabili asociējas ar XX gadsimtu, džezu un Ameriku.

Taču šo instrumentu izgudroja beļģis Ādolfs Sakss jau 1841. gadā.

Kad jaunums parādījās pasaulē, franču komponists Hektors Berliozs savā “Lielajā traktātā par mūsdienu instrumentāciju un orķestrēšanu” par saksofoniem rakstīja tā: “… šīm balsīm piemīt retas un vērtīgas īpašības. To skaņa - maiga un aizkustinoša augšējā reģistrā, pilnskanīga un trekna apakšējā - īpaši izteiksmīga ir vidus reģistrā. Kopumā tas ir absolūti savdabīgs tembrs, kas mazliet radniecīgs čella, klarnetes un angļu radziņa skanējumam, bet ar metālisku pieskaņu, kas arī dara to īpašu … Zemo saksofonu augsto nošu tembrā dzirdams kaut kas mokošs un sāpīgs, bet zemās skaņas tajā pašā laikā ir pilnas ar majestātisku, ja tā var sacīt - svētu mieru”.

Nav brīnums, ka komponisti uzticēja saksofonam spēlēt lielus solo fragmentus simfoniskajā orķestrī, lai tam būtu iespēja iemirdzēties uz vecāko kolēģu (stīgu instrumentu, flautu, klarnešu, mežragu, trompešu…) fona. Rezultāts vienmēr ir bijis pārsteidzošs – to zināja jau francūži Bizē, Masnē, Debisī un Ravēls, vācietis Hindemits, krievi Glazunovs, Stravinskis un Rahmaņinovs, austrietis Rihards Štrauss…

Džezā saksofons kļuva par vienu no pamatinstrumentiem, taču šodien tam mūziku raksta visa pasaules komponistu cunfte. Saksofonists Romāns Manuilovs un pianiste Natālija Dirvuka ir pamatīgi izpētījuši saksofona solo repertuāru. Viņi iepazīstina klausītājus ar Francijas, Amerikas, Dānijas, Latvijas un pat Japānas komponistu darbiem. Šī dueta programmas ar dažādu nacionālo skolu saksofona mūziku ir plaši pazīstamas. Savu mūziku viņiem velta latviešu un dāņu komponisti. Taču Romāns un Natālija vienmēr meklē kaut ko nebijušu. Un atrod.

Jaunajā programmā viņi atskaņo XIX gadsimta vācu komponistu romantiķu – Šūmaņa, Mendelsona un Brāmsa – mūziku pārlikumā saksofonam un klavierēm.