Sākumlapa     Izdrukāt

 LV    RU    EN  

Audio ieraksti
V. Šimkus CD

"FANTĀZIJAS"
VESTARDS ŠIMKUS, klavieres

Latvija ir bagāta ar talantiem mūzikā, taču mūsdienu jauno pianistu vidū būs grūti atrast tik pievilcīgu vārdu kā Vestarda Šimkus vārds.

Viņa spēlē saista lielas personības spēks un neparasts, individuāls domāšanas veids. Viņa virtuozitātē mēs dzirdam pianisma zelta laikmeta atbalsi - atbalsi no tā laikmeta, kad uz koncertskatuves valdīja Lists un vēlāk tādi klavieru valdnieki kā Buzoni, Rahmaņinovs, Horovics… Vestardam Šimkum virtuozitāte nav pašmērķis. Viņš tajā rod dziļāku būtību - virtuozs ir kā bruņinieks ar augstiem ideāliem. Un pats galvenais, ka Šimkus klavierspēlei piemīt unikāla talanta starojums.

Tik bagātīgi apdāvināti mūziķi piedzimst reti. Vestards Šimkus attīstās ļoti strauji. Jau rīt viņš būs citāds, atšķirīgs... Un reiz nākotnē būsim laimīgi, sakot: “Bet mēs viņu dzirdējām jaunu!”

Olga Pētersone


JOHANN SEBASTIAN BACH -
(1685-1750)
FERRUCIO BUSONI
(1866-1924)
1. Chaconne from Partita No.2 for violin solo in d minor, BWV 1004

FREDERIC CHOPIN
(1810-1849)
2. Scherzo No.4 in E major, op.54
3. Polonaise-Fantaisie in A flat major, op. 61

FRANZ LISZT
(1811-1886)
4. Sonetto 104 del Petrarca in E major

WOLFGANG AMADEUS MOZART -
(1756-1791)
FRANZ LISZT
5. Réminiscences de Don Juan

FELIX MENDELSSOHN-BARTOLDI -
(1809-1847)
VLADIMIR HOROWITZ
(1904-1989)
6. Wedding March Variations from “A Midsummer Night's Dream”


Jau pirms vairākiem gadiem, domājot par to dienu, kad varētu iznākt mans pirmais soloalbūms, mēs ar tā producenti Innu Davidovu šad un tad pārspriedām iespējamās albuma programmas aprises. Uzdevums nebija no vieglajiem, jo lielākajai daļai mākslinieku jau mūždien pastāv visiem zināmā problēma, kā sabalansēt savas mākslinieciskās vēlmes ar to, ko no mākslinieka vislabprātāk vēlētos sagaidīt vairums mākslas baudītāju. Atceroties mūsu toreizējās diskusijas, jāsaka, ka pastāvēja visdažādākie programmas varianti - bija domas gan par apjomīgu, monumentālu, lielformas skaņdarbu albūmu, gan arī par programmu, ko veidotu vienīgi romantiski virtuozas miniatūrveida klaviertranskripcijas. Taču jāsaka paldies Dievam, ka mana muzikālā gaume ir laiku pa laikam mainījusies - kopš piecu gadu vecuma līdz šim brīdim man ir paspējuši patikt visdažādākie mūzikas stili un komponisti.

Kad šī gada jūnijā man bija jāpaziņo programmas galīgais variants, es nolēmu vadīties pēc vairākiem priekšnoteikumiem. Tā kā pēc dabas esmu neārstējams romantiķis, arī programmas ievirzei vajadzētu būt romantiskai. Gan dzīvē, gan mākslā man ir nepieciešami kontrasti, tātad tiem būtu jāparādās arī šajā albūmā. Lai programmu padarītu pēc iespējas interesantāku, gribējās tajā iekļaut kaut nelielu daļu no man pašam vistuvākās mūzikas un , tai pašā laikā, saliedēt to ar kādu vienotu ideju, noskaņu, stilu.

Kvalitatīva, varētu sacīt - "pirmās klases" jeb pianistu "zelta repertuāra", romantiskā mūzika klausītāju dvēseles spēj pacelt "līdz mākoņiem", ja ne augstāk, un es pieļauju, ka pēc tā varētu ilgoties vismaz daļa no kopienas, ko saucam par cilvēkiem, šai laikā, kad ar vārdu "mūzika" bieži vien (protams, ne vienmēr) tiek apzīmēts primitīvs un līdz mielēm nodeldēts ritmisko figurāciju piesātināts fons popkorna šmakstināšanai.

Pārskatot savu līdz šim apgūto repertuāru, nonācu līdz šādai kompaktdiska programmai, kurā dominē romantizētu fantāziju noskaņa. Tā arī noteikusi albūma nosaukuma izvēli.

Programma sākas ar faktūras ziņā grandiozo, kolonnām līdzīgo Johana Sebastiāna Baha Čakonu no 2.partitas vijolei, kuras iespaidīgo transkripciju klavierēm ir darinājis Feručo Buzoni un kas jau ilgāku laiku ir mans vismīļākais klavierdarbs. Mani fascinē tas, kā šai mūzikā apvienojas Baha pārlaicīgi maģiskais senatnīgums ar 20.gadsimta sākumam un vēlīnajam ultraromatismam piederīgā Buzoni degošo plašumu, kas izpaužas unikālā, orķestrāli paplašinātā klavieru faktūrā. Savā interpretācijā es mēģināju līdzsvarot Baha darbu ar Buzoni veikumu šī opusa tapšanā, lai abu ģēniju devums saplūstu vienotā matērijā un nebūtu jūtams, ka, lūk, tā ir Baha melodiskā līnija, bet šī, lūk, ir Buzoni fakturālā līnija.

Pēc šāda eksistenciāla ievada seko diametrāli pretēja mūzika - Frederika Šopēna gaišais, laimīgais, saulē mirguļojošais un formas ziņā skaidrais 4. Skerco. Tas ir skaņdarbs, kuru, pateicoties tā mērķtiecīgajai tematiskajai attīstībai, patiesajam dzīvespriekam un pianistiski ņirbošajai faktūrai, manuprāt, ir patīkami gan spēlēt, gan klausīties.

Tam seko viens no formas ziņā unikālākajiem skaņdarbiem ne vien Šopēna daiļradē, bet visā klaviermūzikas literatūrā - Polonēze-fantāzija, kas arīdzan ir viens no maniem mīļākajiem darbiem. Es to sajūtu kā panorāmiska sapņa jeb transa stāvokli, kurā ik pa brīdim kā no tālienes par sevi atgādina polonēzei raksturīgs, gaišu skumju miglas ieskauts ritmiskais motīvs, kas skaņdarba beigās izlaužas gaismas pielietā, visaptveroši plašā kulminācijā.

Nostalģisku mieru, kas tikai reizēm mijas ar atmiņām par trauksmainām vētrām, albumā ienes Ferenca Lista 104.Petrarkas sonets - skaņdarbs, kas manā repertuārā ir jau astoņus gadus (pārējos šīs programmas skaņdarbus esmu iestudējis salīdzinoši nesen). Tādēļ arī mana interpretācijas koncepcija ir mainījusies no pārkaislīgi (varbūt, zēniski) trakojošas - līdz melodiski plūstošākai un nosvērtākai. Tādu es centos panākt arī šajā ierakstā - kā lasījumu no vecas, putekļainas, bet gudras un vērtīgas grāmatas.

Kontrastam , kā straujš kritiens uz asa mieta lāču bedrē , seko "bezgalīgā", galvu reibinošā, pianistiskās sarežģītības ziņā šermuļus uzdzenošā Lista fantāzija par Volfganga Amadeja Mocarta operas "Dons Žuans" tēmām, kuru es uzskatu par labāko, formas un jēgas ziņā noslīpētāko Lista darbu viņa parafrāžu un transkripciju vidū. Droši vien, ka nav sevišķi liela māka nodragāt tādu mūziku ļoti skaļi un ātri, pārvēršot to par savā ziņā bezjēdzīgu un bezveidīgu skaņu jūkli, tāpēc centos vairāk izcelt skaņdarba mocartisko smalkumu un aristokrātiskumu (protams, tur, kur mūzika to prasa), tajā pašā laikā neapslēpjot (gluži otrādi, dažviet pat vēl paspilgtinot) Listam raksturīgo klavieru pirotehniku un Holivudas cienīgos specefektus, vien - proporcionāli tos samērojot ar sarežģītajā faktūrā ietverto Mocarta muzikālās domas vienkāršību un galantumu.

Albūmu noslēdz noskaņas ziņā līdzīgs skaņdarbs - Fēliksa Mendelsona-Bartoldi slavenais Kāzu maršs humorpilnā Vladimira Horovica transkripcijā. Šim skaņdarbam nav pierakstītu nošu, jo Horovics, lai arī bieži to atskaņojis savu koncertu piedevās, tā arī nekad nav šo transkripciju piefiksējis notīs. Pēc viņa nāves vairāki talantīgi pianisti (viņu vidū - Valērijs Kuļešovs un Arkādijs Volodoss) apņēmās iemācīties šo skaņdarbu pēc dzirdes, daudzas reizes klausoties tā ierakstu un mēģinot uz klavierēm atkārtot vai uz papīra "uzmest" vismaz daļu no simtiem un tūkstošiem Horovica izspēlēto nošu. Pirms kāda laika man arīdzan sagribējās pārbaudīt savas absolūtās dzirdes iespējas un, tā kā mani šis skaņdarbs bija ārkārtīgi ieinteresējis, es nolēmu ķerties pie darba, un pēc pāris dienām tas jau "nots pret noti" bija manos pirkstos. Tā nu arī nolēmu noslēgt šo lielākoties apjomīgas formas skaņdarbu programmu ar kaut ko nelielu un pacilājošu - mazam smaidam.

Ieskaņošana ilga trīs dienas 2003.gada jūlija nogalē un augusta sākumā Latvijas Radio 1.studijā. Pianistam, šķiet, nav nekā grūtāka par ierakstu studijā. Katrā ziņā tā tas ir man, jo allaž cenšos ievērot kādu principu - neizlikties labākam par to, kāds esmu. Tādēļ arī studijā mēģinu veikt savus ierakstus BEZ NEVIENAS montāžas, kas šoreiz arī pilnībā izdevās un par ko man vislielākais prieks. Sakoncentrēties, izjusti un izturēti (arī tehniski perfekti) nospēlēt katru skaņdarbu no sākuma līdz galam pēc tam, kad studijā iedegusies sarkanā gaisma, neko vairs vēlāk nemontējot - tas gan fiziski, gan garīgi prasīja visus spēkus, un šad tad pat likās, ka to pietrūks.

Esmu tomēr ļoti laimīgs, ka viss izdevās tā, kā biju cerējis, un ar tīru sirdi varu teikt, ka šobrīd diezin vai daudz labāk varētu nospēlēt. Taču es arī apzinos, ka aizvien mainos, tādēļ iespējams, ka jau pēc neilga laika mans skatījums uz šajā albumā iekļautajiem skaņdarbiem (un varbūt pat uz mūziku vispār) būs vairāk vai mazāk mainījies, bet man ir interesanti nestāvēt uz vietas. Gan programmas izvēles, gan interpretācijas ziņā šeit jūs saklausīsit manu mūzikas uztveri, kāda tā bija 2003.gada vasarā.

Es vēlētos pateikt vissirsnīgāko paldies tētim, mammai, māsiņai, maniem skolotājiem - Rutai Švinkai, Ligitai Muižarājai, jau aizsaulē aizgājušajam Teofilam Bikjim, Sergejam Osokinam, Danielam Pollakam, maniem sponsoriem un atbalstītājiem, kā arī Innai Davidovai un Modrim Bērziņam par nenovērtējamu atbalstu šī albuma tapšanā.

Īpašs paldies pianistam un profesoram Dmitrijam Baškirovam par izcilajām un iedvesmojošajām ierosmēm, bez kurām visi šeit skanošie darbi izklausītos daudz savādāk.

Vestards Šimkus


Vestarda Šimkus spēle - tas ir brīnišķīgs tonis, nevainojama tehnika un spilgts atskaņojums. Liels talants!

Profesors Daniels Pollaks, ASV

 

Vestards Šimkus ir FENOMENS! Viņam piemīt gan personības patība, gan pašpārliecinātība, gan tehniskais spožums. Ja kāds arī saka, ka klasiskās mūzikas laikmets ir galā, tad pietiek paklausīties, kā spēlē Šimkus, lai pārliecinātos, ka ar klasisko mūziku viss ir kārtībā.

Pāvo Jervi, Cincinati simfoniskā orķestra
galvenais diriģents, 2003.gada februārī


CD var nopirkt visos Hermaņa Brauna fonda rīkotajos koncertos. To var iegādāties arī fonda birojā Rīgā, Jāņa ielā 3, vai pasūtīt pa tālruni (+3717205444), faksu (+3717205447), mobilo tālruni (+3716015035) un e-pastu hbf@hbf.

Apskatīties pasūtījumu vēsturi
Jūsu e-pasts:

© Hermaņa Brauna fonds | Izstrādāts Profero, 2002-2011